CV, kurš atšķirtos no ģeneratora tehniskā apraksta, bet būtu saprotams, lai iepazītu cilvēka darba gaitas, bija grūti atrodams tālajā 1994. gadā jūnijā, kad mēs sākām savu darbību personāla atlases jomā.
Toreiz mēs saskarāmies ar totālu kandidātu nemācēšanu izveidot savu CV. Loģiski, jo tajā laikā cilvēki bieži
bija strādājuši vienā darba vietā dekādēm ilgi. Viegli varēja sastapt darbiniekus, kas strādājuši savā darba vietā 30, 40 un pat 50 gadus. Darba vietas maiņa Padomju Latvijā bija relatīvi rets pasākums. Un iemaņas, kas saistītas ar darba maiņu, CV izveidi, motivācijas vēstules rakstīšanu, bija tikai retajam.
Astoņdesmitajos darba pretendentam bija jānes savu dokumentu čupiņu klātienē, leģendārajā “Kadru daļā”, kas bija katrā organizācijā. Personālu tajā laikā sauca par “kadriem”. Jo diktators Staļins taču ir teicis – “kadri lemj visu!”.
Tur, Kadru daļā, īstenībā, līdzīgi kā šodien HR nodaļā, virmoja spēcīgi vēji atkarībā no darbinieku deficīta uzņēmumā – ja personāls bija nokomplektēts, “kadrovičkas” majestātiski dzēra kafiju vai tēju, bet, ja kadru trūka, tad viņas mācēja pat izlikties nedaudz vairāk ieinteresētas darbiniekos.
Toreiz katrā darba vietā tika pieprasīta Darba grāmatiņa, kas eksistēja tikai papīra formātā, darbinieka paša rakstīta biogrāfija, rekomendācija no iepriekšējās darba vietas un mācību iestādes, bet tomēr CV, kā mēs to zinām šodien, vēl neeksistēja. Darba grāmatiņā tika uzskaitītas formālās darba vietas, dažreiz amati nea
tbilda īstajiem pienākumiem, un jāatceras, ka tolaik vēl bija spēkā likums par “tuņejadstvo” (bezdarba stāvokli), un daudziem darba vietas bija fiktīvas. Rokmūziķi, neļķu tirgotāji un cita neformālā brālība strādāja par sētniekiem, apsargiem un kurinātājiem, lai izvairītos no sarunām ar miliciju.
Darba intervijas toreiz notika pārrunu veidā, tikai klātienē, milicijas nopratināšanas stilā, ko labi bija apguvušas “kadrovičkas” – dzīves nomocīta tante, bieži ar violetu divstāvīgu frizūru un dažiem zelta zobiem.
Kad darbinieks tika pieņemts darbā, tika sastādīta darbinieka kartīte – kartona gabals, kurā tika uzskaitīti darbinieka darba kustības, panākumi vai pārkāpumi. Tas arī bija tālu no CV, jo kalpoja tikai darba devējam (DD) un visādām pārbaudošajām instancēm.
Tāpēc, kad deviņdesmito gadu sākumā masveidā sāka brukt kopā padomju uzņēmumi, daudzi darbinieki, meklējot jaunu darbu, pat nezināja, ar ko iesākt. Kad parādījās pirmie darba sludinājumi avīzēs, kandidāti sāka fiziski nākt uz sludinājumā norādīto adresi. Pirmais Fast People birojs bija Citadeles ielā, un es labi atceros
garās rindas uz ielas ar kandidātiem, kas gaidīja savu kārtu, lai iesniegtu savu CV, kas toreiz līdzinājās anketai, ko mēs izstrādājām, lai kandidātiem būtu saprotamāk aizpildīt to ar savu informāciju. Gar cilvēkiem rindā staigāja FPL darbinieki un palīdzēja aizpildīt tās anketas.
Gadiem ejot ir izveidojies kaut kāds CV standarts, kurš noturējies labu dekādi. Tad daudzi sāka kopēt viens otru, reizēm pat nenomainot savu vārdu. Vienu gadu es esmu saņēmis vienu un to pašu motivācijas vēstuli ap divdesmit reizēm. Protams, mēs, un vēlāk arī citi uzņēmumi, sākām mācīt kandidātus pašiem izveidot savus pirmos CV, jo mēs to redzējām kā savstarpējo sarunu valodu starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Un Pandoras lāde bija atvērta!
No tā laika, bieži nevienu dienu nozare nav strādājuši guru, sākuši pamācīt, kā vajag izveidot savu CV un motivācijas vēstuli, kā komunicēt ar rekruteriem darba pārrunās, ko tieši tie grib redzēt jūsu CV un kā var apmuļķot speciālist
us, lai dabūtu to sapņu darbu. Sāka plaukt liekvārdība, kandidāta pieredzes trūkumu kompensējot ar sacerējumiem par milzīgo potenciālu un slēptiem talantiem. Un tad sociālie tikli… Šodien TikTok var ie
mācīties daudz labu lietu, bet tikpat daudz visādu muļķību. Ir redzēti klauni, kas gvelž galīgas stulbības, bet mēdz būt arī laba informācija kandidātiem, kas gan domāta citu valstu realitātei. Bet tas noteikti attiecināms uz absolūti katru nozari.
CV šodien ir ļoti dažādi. Tie, kas iepriekš ir ieņēmuši kādu amatu vai paši kādreiz intervējuši darbiniekus, prot saprast, ko vēlas redzēt HR, sniedzot praktisku un konkrētu informāciju par sevi. Bet ir arī daudz CV, kuru autori kļuvuši pa
r blogeru upuriem, raksta brīnumus, ticot, ka otrā pusē to lasa kāds profāns. Lielākā daļa CV atgādina pusaudžu grafiti konkursu. Kreativitāte CV sastādīšanā aizgājusi kaut kāda mākslas paveida virzienā. Zīmējumi, nepiedienīgas bildes, emocijzīmes – viss, kas traucē saskatīt īsto bildi. Ir kriminālie gadījumi – tikai šogad es esmu saņēmis ka CV (zvēru ka patiesība) pases kopiju, bankas maksājumu un kaut kādu sev veltīto komplimentu mozaīku. Bet pat parastajos CV liela daļa informācijas ir nekonkrēta, izrauta no konteksta un līdz ar to nelietojama. Sadaļa “par sevi” sākusi atgādināt politiķu lielīšanās sacensības vēlēšanu laikā. “Pieredzējis, organizēts, veiksmīgs”… Visi šie apgalvojumi ir jāpiesaista konkrētai darba pieredzei, savādāk tie paliek tikai vārdi. Un nevajag domāt, ka tādā veidā jūs tāpat ieņemsiet vietu HR darbinieka prātā – drīzāk, kā ar uzbāzīgu
reklāmu, jūsu CV tiks nolikts malā.
Pēdējā laikā ir daudz CV, kur nav minēts vecums, skola, nodarbinātībā ir vairāku gadu tukšumi bez izskaidrojumiem. Man personīgi nav saprotama vēlme slēpt visu privāto informāciju par sevi CV, dīvaini vai pat agresīvi uzvesties pret rekruteriem ka pret kādiem telefona krāpniekiem. Neskatoties uz to ka atlases pakalpojumu apmaksa DD, personāla atlases uzņēmums dažu iemeslu dēļ vienalga ļoti stipri aizstāv savus kandidātus DD priekšā. Jo mazāk jūs norādīsiet informācijas savā CV, jo vairāk jautājumu tiks uzdots darba intervijā, jo vairāk jums nāksies p
ašam stāstīt, kas nav drošakais veids ka sevi prezentēt kompānijai. Ja, protams, līdz pārrunām vispār nonāksim ar tādu CV.
Protams, kandidātam ir tiesības rakstīt tā, kā tas vēlas, bet neviens rekruteris nepiedāvās “tumšo zirdziņu” savam klientam. Kad es lasu vadītāja CV, es gribētu zināt, ko tieši un cik cilvēku komandu viņš vai viņa ir vadījis. Kad es lasu pārdevēja CV, man ir jāzina, kas tieši un kādā apjomā bija pārdots. Nav iespējams strādāt ar CV, kurā ir rakstīts – pieredz
ējis speciālists loģistikā. Vai domāts dispečers, kravu ekspeditors, noliktavas vadītājs, šoferis? Vai, piemēram – strādāju medicīnā…
Kā izņēmumu es pieņemu tikai jaunieša CV, kam nav īsti ko tur rakstīt, jo reālas darba pieredzes tam nav. Bet tad, nemelojot un neizgreznojot, jaunietis var minēt savu vecumu, aprakstīt prakses vai vasaras darbus, cerot, ka atradīsies DD, kam tas būs pieņemami. Tā nav neiespējama misija – ir darba devēji, kam patīk pašiem apmācīt savus darbiniekus no nulles. Bet arī šajā gadījumā jācenšas piedāvāt konkrētas iemaņas un pielietojamus talantus. Manā jaunībā bija labs teiciens – “Labs cilvēks nav profesija!”
Igors Roms, Fast People Latvia direktors
06. 2026